Īsi par seskiem

Mājas sesks jeb fretka – meža seska, kurš izplatīts visā Eirāzijas teritorijā, domesticētā forma. Tie ir nelieli caunu dzimtas plēsēji, ar izstieptu, lokanu ķermeni, garu asti un biezu kažoku. Dabā seski ir aktīvi krēslas stundās un tie ir daļēji alās dzīvojoši dzīvnieki. Seska mūža ilgums ir 8-10 gadi. Pieauguša dzīvnieka ķermeņa svars ir vidēji 500-1000 g mātītēm un 1500-2000 g tēviņiem, bet ķermeņa garums ir vidēji 30-60 cm. Tēviņi ir ievērojami lielāki nekā mātītes, turklāt ļoti atšķiras no tām ar raksturu un ieradumiem.

Seski mājdzīvnieku statusā nebūt nav jaunums. Šie caunveidīgie ir pieradināti, kā minimums, 800 gadus atpakaļ, bet iespējams, pat antīkajos laikos. Viduslaikos tos izmantoja kaitīgo grauzēju iznīcināšanai un trušu medībās, un tikai nesen seski ir kļuvuši par dekoratīviem dzīvniekiem. Šodien šie caunveidīgie dzīvnieki ir populāri daudzās pasaules valstīs – no ASV līdz Austrālijai. Cilvēki ir izveidojuši ap desmit dažādu sesku krāsu. Krievijā (tāpat kā Latvijā) izplatīti ir pamatā trīs krāsu seski: sabuļkrāsas, pasteļkrāsas un balti (albīni).

Seska lepnums ir tā kažociņš, kas visbagātīgākais ir ziemas laikā. Spalvu maiņa seskiem notiek divas reizes gadā – pavasarī un rudenī, tās laikā arī svars var pieņemties un samazināties pat par 30-40%.

No maņām seskam visattīstītākā ir oža, bet redze ir diezgan vāja, jo mājas sesku priekšteči daļēji dzīvo alās un ir aktīvi tikai krēslas stundās, tādēļ redzei medībās nav izšķirošas lomas.

Seska raksturs un uzvedība ir interesanta un neatkārtojama. Šie ir ārkārtīgi kustīgi, veikli un aktīvi dzīvnieki, kam raksturīga inteliģence un viltība, bet tajā pat laikā, tie ir ļoti rotaļīgi un draudzīgi noskaņoti. Sesks var kļūt par īstu draugu un kompanjonu. Dažreiz nākas dzirdēt, ka sesks sevī apvieno gan suņa, gan kaķa iezīmes, bet patiesībā tas ir tikai ļoti aptuvens reālā seska rakstura apraksts. Vairums sesku ir „nerunīgi”, tikai dažreiz savas pozitīvās emocijas izpauž „guginot”, bet negatīvās – šņācot. Seski var diezgan labi sadzīvot gan savā starpā, gan ar kaķiem un suņiem (izņemot medību šķirņu), bet nesadzīvos ar mazajiem grauzējiem un putniem, jo uzskatīs tos par savu medījumu.

Diezgan plaši ir izplatīts viedoklis, ka seskam piemīt ārkārtīgi nepatīkama smaka: atcerieties teicienu „smirdīgs kā sesks”. Protams, seskiem (tieši tāpat kā citiem dzīvniekiem) piemīt savs specifiskais aromāts. Bet šeit ir kāda nianse: patiešām spēcīgs aromāts raksturīgs tikai nekastrētiem sesku tēviņiem riesta laikā. Bet mātīšu un kastrēto tēviņu aromāts ir pavisam vājš, tas nedaudz atgādina muskusa un medus smaržu, un vairumam cilvēku tas ne tikai nav nepatīkams, bet pat patīk.

Seski ir ļoti piemēroti turēšanai pilsētas apstākļos. Lielāko dienas daļu tie guļ, bet aktīvi ir 4-8 stundas, atkarībā no vecuma un individuālā temperamenta. Tādēļ sesks neskumst tad, kad saimniekam jādodas uz darbu: tas vienkārši dodas gulēt. Turēt sesku var lielā, pienācīgi iekārtotā būrī vai brīvi istabā kā kaķi. Būrī dzīvojošos dzīvniekus nepieciešams uz vismaz 2-3 stundām dienā izlaist ārpus būra.

Telpai, kas ir seska rīcībā, jābūt drošai. Jāaiztaisa visas spraugas un caurumi, dzīvniekam pieejamie logi jāaprīko ar izturīgu sietu, citādi sesks var pa tiem izkrist.
Ikdienas kopšana ietver sevī barošanu un tualetes tīrīšanu. Periodiski seskam ir jāapgriež nagi un jātīra ausis. Ar sesku var doties pastaigās uz parku vai mežu, bet seskam jābūt pie pavadiņas: bez tās dzīvnieks viegli var aizmukt. No mazām dienām sesku jāradina pie tualetes (kā kaķi).

Sesku var barot ar noteiktām prasībām atbilstošām profesionālajām gatavajām barībām vai speciālām BARF-diētām. Vienmēr atcerieties, ka pareizai barošanai ir izšķiroša nozīme seska veselībā, jo seski, atšķirībā no kaķiem un suņiem, ir ļoti jūtīgi pret kļūdām barošanā.

Viena no sesku turēšanas īpatnībām ir nepieciešamība kastrēt kā tēviņus, tā arī mātītes. Ja mātīte meklēšanās laikā netiek sapārota, iestājas nopietni hormonāli traucējumi, attīstās tā saucamā „ilgstošā meklēšanās”, dzīvnieks zaudē apmatojumu, izmainās asins sastāvs un šāds stāvoklis var beigties ar dzīvnieka nāvi. Tādēļ mātītes, kuras netiek izmantotas vaislā, noteikti jākastrē. Tēviņu kastrācijai ir citi iemesli: tēviņš vairošanās periodā iezīmē teritoriju ar urīnu, tāpat kā runči, un šīs urīna „zīmes” ļoti spēcīgi un nepatīkami smako. Tēviņi var kļūt agresīvi un nepaklausīgi, un nepārtraukto mātītes meklējumu dēļ var pārstāt kontaktēties ar saimnieku. Tēviņa kastrācija palīdz atbrīvoties no visām šīm neērtībām.

Katru gadu seski ir jāpotē pret gaļēdāju mēri un trakumsērgu.