Sesku uztura prasības

Racionāls (sabalansēts) uzturs ir tāds, kuru lietojot organisms ik dienas saņem visu nepieciešamo barības elementu daudzumu. Dabā seski ieņem diezgan šauru barības nišu, viņi ir stingri plēsēji. Tas nozīmē, ka sesku uzturu sastāda tikai dzīvnieku valsts izcelsmes produkti. Seski pārtiek galvenokārt no peļveidīgajiem grauzējiem, dažreiz olām, daudz retāk viņi medī abiniekus, zivis, lielos kukaiņus. Augu valsts barību seski dabā neēd vispār, ja neņem vērā to niecīgo daudzumu, kurš nokļūst organismā no medījuma kuņģa satura.

Evolūcijas rezultātā seski ir piemērojušies šim uzturam gan anatomiski, gan fizioloģiski. Seskiem ir diezgan īss gremošanas trakts, tāpēc barības pārstrādes laiks ir tikai 2 – 4 stundas, līdz ar to seskiem nepieciešam īpaša, ātri sagremojama barība. Seskiem nav aklās zarnas, bet resnās zarnas mikroflora ir diezgan nabadzīga, tāpēc viņi nevar pārstrādāt lielu augu valsts produktu daudzumu.

Redzams, ka ideāla barība seskiem būtu mazie grauzēji, bet mājas seskiem šāda shēma ne vienmēr ir pieņemama arī no morāli – ētiskā viedokļa. Tāpēc mūsu uzdevums ir atrast alternatīvu barošanas veidu, kas maksimāli būtu tuvināts dabīgajam, bet sastāvētu no pieejamiem komponentiem.

Sesku uztura prasību pētīšana un barošanas alternatīvās shēmas tika izstrādātas no diviem dažādiem aspektiem: kažokzvēru barošana fermās un īpaši mājas sesku barošana. Atšķirība šajos aspektos ir mērķī, kāds tiek izvirzīts, veicot attiecīgos pētījumus. Kažokzvēru audzēšanā uzsvars tiek likts uz kažoka kvalitāti, bet vaislas dzīvniekiem uz labiem reproduktīvajiem rādītājiem līdz noteiktam vecumam. Pie tam ekonomisku apsvērumu dēļ barības izmaksas tiek reducētas līdz minimumam. Vairumā zvēru fermu dzīvniekus audzē līdz 1 gada vecumam, pēc tam nogalinot kažokādas iegūšanai, vaislas dzīvnieki dzīvo 3 – 4 gadus, pēc tam arī tiek nogalināti. Ir acīmredzams, ka barošanas shēma, kas ir izstrādāta zvēru fermās, jau pamatā neparedz „ilgu un laimīgu” zvēra dzīvi, tai ir šaurs un ļoti specializēts uzdevums. Šobrīd mums ir zināmi dati, ka mājas sesku barošana pēc zvēru fermas standartiem noved pie neārstējamu hronisku urīnizvadceļu un aknu slimību attīstības dzīvniekiem, kuri vecāki par 3 – 4 gadiem (par šo barošanas shēmu izstrādēm tuvāk var lasīt Tinajeva grāmatā «Приусадебное хозяйство. Разведение пушных зверей»).

Mājas sesku uztura pētījumi sākās apmēram pirms 10 gadiem ASV un Kanādā, kur šo dzīvnieku popularitāte pieauga tik ļoti, ka šādiem pētījumiem radās ekonomisks pamatojums.

80.gadu beigās Ziemeļamerikas zvēru fermās seskus baroja tāpat kā ūdeles. Daudzi selekcionāri, kas nodarbojās ar sesku vairošanu turēšanai mājas apstākļos deva saviem dzīvniekiem profesionālo barību maisījumus, kas paredzēti ūdelēm un kaķiem, bet to reāla efektivitāte tika pārbaudīta praksē. Kaķu un ūdeļu nepieciešamība barības vielās uz šo brīdi jau bija pietiekami izpētīta, bija radītas labi izstrādās barošanas shēmas. 1989.gadā amerikāņu pētnieks Tomass Villards sāka savus neatkarīgos pētījumus un apstiprināja, ka sesku uztura vajadzības tiešām ir līdzīgas ūdeļu un kaķu uzturam, bet tomēr tām ir nelielas atšķirības. Seskiem ir nepieciešama diēta ar augstu olbaltumvielu un zemu ogļhidrātu saturu – tā ir līdzība, bet īpatnība ir olbaltumvielu izcelsme un vitamīnu daudzums. Villarda sāktie pētījumi turpinās joprojām, un to rezultātus izmanto gatavo barību ražotāji, lai uzlabotu savu produkciju.

Sesku uztura enerģētiskās prasības

1995.g. kanādiešu zoologi noskaidroja, ka melnkāju sesku (Mustela nigripes) dabīgajā uzturā ir 42,5% olbaltumu, bet to galvenais avots ir pļavu (prēriju) sunīši (Cynomys ludovicianus), kas ir melnkāju sesku galvenais medījums. Meža seska un melnkāju seska uztura prasības ir līdzīgas, kaut gan meža seska galvenais medījums ir peles un strupastes, olbaltumu daļa uzturā ir aptuveni vienāda. Mūsdienās uzskata, ka sesku uzturā jābūt 32 – 40 % olbaltumvielu (no sausās barības masas), bet mātītēm grūsnības un mazuļu barošanas laikā šie skaitļi ļoti paaugstinās. Atzīmēsim, ka liellopu gaļa satur 19% pārstrādājamu olbaltumvielu, liellopu un cūku sirdis aptuveni 14%, skumbrija un stavrida – 17%.

Piebildīsim, ka runa nav par olbaltumvielu saturu vispār, bet tieši par izmantojamām olbaltumvielām. Labi izmatojamās olbaltumvielas satur putnu gaļa, olas, dažas okeāna zivju sugas. Augu izcelsmes olbaltumvielas (piemēram, soju) sesku organisms praktiski nevar izmantot. Daži speciālisti pat uzskata, ka tāda olbaltuma pārdozēšana nav izsaukt nierakmeņu veidošanos. Ekonomiskās klases (Whiskas, Kitekat, Pedigree u.c.) barību sastāvā ietilpst tieši augu izcelsmes olbaltumvielas, tāpēc šīs barības kategoriski nedrīkst izmantot sesku barošanai.

Aminoskābju prasības seskiem ir tādas pašas kā citiem plēsējiem. Dažos avotos norādīts, ka seskiem īpaši nepieciešams taurīns (viena no aminoskābēm). Pēdējā laikā taurīna nozīme tiek apšaubīta, tomēr speciālisti vēl joprojām saista sirds – asinsvadu slimību saistību ar taurīna trūkumu organismā.

Tauki

Tauki ir galvenais enerģijas avots. Seskiem uzturā nepieciešami 20 – 30% tauku. Tiem ir jābūt viegli izmantojamiem dzīvnieku valsts izcelsmes taukiem.

Tauki ir arī neaizstājamo taukskābju avots, no kurām 2 svarīgākās ir linoleīnskābe (omega 6) un polilinolēnskābe (omega 3). Svarīgs ir ne tikai šo taukskābju daudzums, bet arī to attiecība. Laba proporcija ir 2:1 līdz 3:1. Lauksaimniecībā audzēto putnu tauki satur aptuveni 60% omega 6 un 22% omega 3 (attiecība 2,7:1), bet liellopu tauki attiecīgi 52% un 4% (proporcija 13:1).

Taukvielu trūkums organismā noved pie lipīdu apmaiņas traucējumiem, kas izpaužas kā apspalvojuma kvalitātes pasliktināšanās, novājēšana. Taču tauku pārbagātība var izsaukt panikulītu (tauku šūnu pārveidošanos, jeb tā saucamo „dzelteno tauku slimību”).

Šķiedrvielas un ogļhidrāti

Neskatoties uz izplatīto uzskatu, seski, ja vien uzturā ir pietiekami daudz olbaltumvielu un tauku, var iztikt pilnīgi bez ogļhidrātiem, nenodarot savai veselībai kaitējumu. Dabā seski nekad neēd augu valsts produktus. Vienīgais veids, kā viņi to saņem, ir tas nelielais augu daudzums, kas tiek apēsts kopā ar medījuma kuņģi. Sesku gremošanas sistēma vienkārši nav piemērota šādas pārtikas pārstrādei. Daži speciālisti uzskata, ka ogļhidrātu pārbagātība sesku uzturā, var novest pie insulinomas rašanās (insulinoma – aizkuņģa dziedzera vēzis). Seskiem nav aklās zarnas, un tas nozīmē, ka nav iespējams pārstrādāt šķiedrvielas. Nonākot kuņģī, šķiedrvielas nepārstrādātā veidā tiek izvadītas no organisma. To pārbagātība apgrūtina gremošanas procesu. Šķiedrvielu daudzumam uzturā nevajadzētu pārsniegt 2%. Tas ir ļoti zems rādītājs.

Lai modelētu dabisko situāciju, uzturam var pievienot mazliet ogļhidrātu. To avots saskaņā ar Villarda pētījumiem varētu būt rīsi un kvieši. Tos var pievienot vai nu ekstrudētā vai ļoti izvārītā veidā.

Secinājums.

Seskiem nepieciešams augsti kalorēts dzīvnieku valsts izcelsmes uzturs, kurā ir 34 – 40% olbaltumvielu, ne mazāk kā 22% tauku un ne vairāk kā 2% šķiedrvielu.